Labāks nekā gaidīts.

Kārtējo reizi esmu sajūsma par angļu klasiku. Šoreiz tā ir Gaskele(E. Gaskell North and South) kas aizrāva ar savu fantāziju un talantu. Un kaut arī 2004. g. seriāls ir kripatiņu labāks par grāmatu(TĀPĒC KA BEIGAS IR SATRIECOŠAS!) tieši grāmata aizpildīja tukšumus. Šeit ir viss no depresijas melnumam līdz mīlestības krāšņumam.

Pavisam negarlaicīgs darbs no paša sākuma, jo viss sākas no pirmās lapas. Dzīves vietas maiņa, jaunie cilvēki un cits dzīves stils.

1Nosaukums pilnīgi attaisno sevi. Skarbi ziemeļi ar Džonu un maigi dienvidi ar Mārgareti. Abiem stingrs raksturs, savas domas. Savs redzējums un dzīves pieredze, kas izveidoja viņus tādus kādi viņi ar ir. Tas ari ir interesantākais, ka tik dažādi cilvēki sapratīsies un kas beigas no tā iznāks(kaut arī pats par sevi saprotams ar ko tas beigsies).

Man patīk ka ārēji Džons izskatās tāds drūms, nosvērts un sauss(?). Bet tad tu lasi kā viņš pārdzīvo un praktiski nosarkts atceroties meitenes rokas ap viņa kaklu. Viņš man patīk vairāk nekā Ročesters, liekas ka viņš ir teatrāls, bet Džons tāds nav.

Mārgareta man patīk ar savu neatkarīgu prātu un stipru gribasspēku. Vienalga ko doma pārējie un kā ir pieņemts, viņa izdarīs tā ka viņai liekas pareizi. Sirdsapziņa meitenei ir tīra. Vismaz vairākuma gadījumos.

Drūmums un bezizejas sajūtas šeit noklāj ka čuguna spainis. Pelēcīga apkārtne, nabadzīgie un izmisīgie strādnieki(spoilers), cilvēku nāves(DAUDZ!), cilvēku nesaskaņas un cietsirdība. Neliekas ka sižets ir pārspīlets un izdomāts tikai grāmatai. Attēlota strādnieku dzīve visticamāk tāda arī bija, drūma, grūta un bezcerīga.

Slīkstot drūmajā Helstenā(darbības vieta), var arī pasmaidīt. Gaskele mierīgi izsmej laulības saites, nosaucot tās par nelaimi. Mārgareta nevar saprast vai viņai tika draudēts ar to ka viņu mīlēs neatkarīgi no tā vai viņa to vēlas vai ne. Sieviete XIX gs. zināja par ko un kā paņirgāties.

Galvenais pievilkšanas elements(man noteikti) ir mīlestība. Un kaut arī(spoilers) abi galvenie varoņi noslēgs mieru tikai pēdējas lapas, šeit praktiski var peldēt romantikā. Pārdzīvojumu apraksti ir fenomenāli. Ne pārāk salkani, ne pārāk sausi. Bez pārspīlējumiem, kaut arī kur bez tiem kad runa iet par mīlestību?

Pavisam godīgi, šī grāmata ir lieliska pērle mana grāmatu plauktā. Smalks humors, interesants sižets ar dramatiskiem pavērsieniem, mīlestības mokas un dzīves likstas. Pie tam, grāmatā ir viens noslēpums.

Mūzika:Lana Del Rey – Serial Killer.

Atmiņas par bibliotēku.

Pateicoties Valkīrai(paldies par stafetes nodošanu, jo citādi es par to nerakstītu), ari es uzrakstīšu savas atmiņas par bibliotēkām. Kaut arī man nav daudz ko interesanta pastāstīt.

Bibliotēka, cik daudz šis vārds nozīmēja agrāk un cik tas ir nenozīmīgs šodien. Es pati piedejo reizi biju bibliotēkā 2012. g. kad izmisīgi dzenos pēc Ostinas Lepnums un aizspiedumi un Prāts un jūtas.

Godīgi sakot šis vārds raisa divējādas emocijas. Skolas un studiju laika es ienīdu bibliotēkas. Bezgalīga lasīšana, apkrāmēts galds ar grāmatu torņiem… Lasīt es iemācījos tikai skolā un lasīšana neizrāva. Galīgi nepatika. Tāpēc es negāju uz bibliotēkām pēc savas gribas. Vispār!

Es arī nebiju tas sīkais kas skraidīja uz bibliotēku pēc Harija Potera vai citiem bērnu stāstiem. Nepatika lasīt arī tāpēc ka man grūti koncentrēties lasīt, arī tagad mani vāja šī problēma, pat tad kad grāmata ir ļoti interesanta. Tāpēc man nav ko atcerēties no bērnības.

Taču tad, kad lasīšana nebija piespiedu es sev atklāju grāmatu un bibliotēku skaistumu. Nebiju un neesmu tas cilvēks kas dzenas pēc jaunumiem, tāpēc kad gāju uz bibliotēku, parasti skatījos un meklēju klasiku. Labi ka RCB(Rīgas centrāla bibliotēka) bija pietīkoši daudz krievu klasiskas. Bija ari daudz interesantas angļu literatūras. Patika klīst pa plauktiem. Protams RCB nav tā maģiska bibliotēka ar nebeidzamiem plauktiem. Kaut kur fona skan mūzika, ir pārāk karsti un bibliotekāres nav īpaši ieinteresētas sava amata.

Vienīga bibliotēka kas man palika atmiņa ka fenomenāla ir LNB Letonikas filiālbibliotēka. Ak, dievs, cik tā bija forša! Vienmēr laipnas darbinieces, kuras visu normāli un skaidri paskaidros un palīdzes. Es vel nerunāju par to atmosfēru! Tāda veca ēka ar veco koka interjeru un logiem uz Vecrīgu. Maz cilvēku un var atrāts klusu stūrīti kur vari mierīgi un netraucēti nosēdēt kaut vai visu dienu. Žēl ka tā vairs nepastāv un ir uzbūvēta tā …māja.

Tagad kad parādījās iespēja grāmatas nopirkt, jebkādas un lētas no interneta, vajadzība no bibliotēkas pazūd. Tikai studiju laika, kad vajag miljons grāmatu, kuras nav jēgas pirkt, ir jēga no bibliotēkas.

Es pat nezinu kad vēl iešu uz RCB, varbūt vajadzētu aiziet…intereses pēc. Uz jauno LNB noteikti ieiešu.

Mūzika: Jang Jae In ft. NaShow – Auditory Hallucination.

Gandrīz svētki.

6Divus gadus iepriekš man neveicas, vajadzēja strādāt, tāpēc Maija grāfa svētkus palaidu garam. Šogad gan bija brīvdiena, tāpēc nedomājot devos uz Rātslaukumu. Godīgi sakot esmu vīlusies. Gaidīju kaut ko krāšņāko.

3Sakšu ar mīnusiem. Ļoti nesaskanīgs vadītāju duets. Abi runāja reize, pārtrauca viens otru un brīžiem pat nevarēja izrunāt vajadzīgo, vai vispār runāja nelaikā. Tieši tas arī izraisīja viss vairāk ņirdzienu.
4Pats tirdziņš ari bija tāds…patukšs. Es jau biju gatava nopirkt kaut ko interesantu, bet nekā. Protams es saprotu ka tas nav viduslaiku tirdziņš, kas norisinājās gadu iepriekš. Preču daudzveidības praktiski nebija, ka arī īpašu lietiņu ko vienkārši gribējās apbrīnot.

2Skatuve arī kaut kā neuzrunāja. Cirka mākslinieki daudz kļūdījās, bet viņiem var piedot. Bērni uztraucās un viņi tikai mācas. Dejotājas no Gruzijas? Īsi sakot nekā aizraujoša un interesanta. Pie skatuves mēs pakavējamies tikai lai paskatītos uz kostīmiem un cirka māksliniekiem.

1Bija arī lietas kas man patika. Venēcijas karnevāla kostīmi, viduslaiku skaistules, fantāzijas varoņi un pat nāve. Cilvēki pacentās. Un galvenais – bruņinieki! Kaut arī viņi uzdarbojas tikai vakarā, tas nemazināja manu sajūsmu. Pamaz, bet forši. Pilns ekipējums un aizraujošas cīņas. Mana neveselīga interese par bruņiniekiem atkal drudžaini pārņēma mani. Ko gan vairāk vēlētos tāds viduslaiku nūģis ka es?

5Pastaigu apvienojam ar Muzeju nakti. Vispār es muzeju nakti neapmeklēju. Pati strādāju muzejā un man ir bezmaksas apmeklējums visiem muzejiem. Zinu šos muzejus labi un varu apskatīt tos kad vien vēlos. Nepatīk arī tā burzma un ažiotāža. Muzeju nakti izdomāja tie kas muzejus grib iznicināt. Katru gadu šie svētki sagādā galvassāpes. Bet nu ka, ielūkojos sava darba, novēlēju izturību kolēģiem. Bijām Rīgas Biržā. Smuki un noslēpumaini. Arhitektūras muzejs-iegājām un izgājām. Nekā īpaša.

Kaut kas īpašs bija Mansardā – Savādo lietu muzejs. Raiņa maldinoša galva kas izskatās pēc Ļeņina. Hitlera pudele no San Marino(laikam). Bebrs-mežacūka no Maksimas un daudz kas vel. Protams ar interesantam un jautram „muzeja tantiņām” ar The Doors fonā.

Mūzika: Prince – The Most Beautiful Girl In The World.

Aizraujošs ceļojums laikā.

Pastāv priekšstats ka datorspēles ir kaitīgas. Tomēr tie kas tā uzskata šoreiz varēs izbrīna mirkšķināt acis. Slepkavu kredo(Assassin’s Creed O. Bowden) ir viena ļoti laba un slavena spēle kas piespieda mani lasīt. Liels plus šajās grāmatas ir arī tas, ka tajās ir praktiski precīzs spēles notikumu pārstāsts. Tāpēc nevajadzēs tērēt vairākas dienas pie datora, bet gan vienu dienu(vai pāris) vienai grāmatai. Vai vienkārši pārdzīvot visu no jauna.

Galvenie varoņi ir slepkavas ordeņa pārstāvji, kas cīnās ar templiešu ordeni, kas grib iekarot pasauli un ļaunprātīgi to izmantot. Bet protams viss nav tik vienkārši.

Grāmatu sērijā šobrīd ir astoņas grāmatas. Es izlasīju četras, vienu tikai tāpēc ka dāvinātājs gaidīja recenziju. Jāsaka ka grāmatas neiznāca hronoloģiski pareizi. Taču tas tik un tā neko nemainīja, jo stāstu es jau zināju un varēju izsekot notikumiem. Pirmā ir par itālieti Ecio, kas kļuva par upuri intrigām un rezultāta piebiedrojas slepkavam. Otrā ir par cīņu ar Bordžu dinastiju un ceturtā seko viņa piedzīvojumiem Konstantinopolē un Palestīnā. Trešā ir viss interesantāka(manuprāt). Palestīna Trešā krusta kara laika ar Altairu(slavenāko slepkavu vēsturē) ka galveno varoni. Piektā ir…hm…priekšvēsture datorspēlei(laikam piektai), kuru es izlasīju ar mocībām. Indiāņi un Amerikas vēsture galīgi neinteresē. Sēstā ir par pirātiem un septītā par Franču revolūciju. Astotā ir priekšvēsture pagaidām pēdējai spēlei par rūpniecisko revolūciju Lielbritānijā.IMG_20160509_203153224

Bet kāpēc šis grāmatas ir tik labas? Pirmais kas nāk prāta ir intrigas un noslēpumi. Par to trūkumu te gan nevar sūdzēties. Lasītājam(ja nav spēlēta spēle) pašam jāpiedomā atrisinājumi. Tas īpaši attiecas un Ecio piedzīvojumiem. Neparasti mehānismi, dīvaini noslēpumi. Viena no problēmām, kā tad saprast kurš ir kura puse, kurš melo un kurš ne? Un pats galvenais, intrigas saglabājasa līdz beigām. Tas kas notika ar Altairu vispār mani ļoti pārsteidza, ko tādu es negaidīju!

Aizraujošas kaujas ir ko vērtas. Skaidrs, ka ja grāmata balstīta pēc datorspēles, kaujas būs. Bet autors pacentās tās aprakstīt interesanti, nevis ka fakta konstatēšanu: Altairs iedūra to templieti, Ecio iesita to cilvēku. Lasīt cīņas bija līdzīgi ka skatīties sagatavotas cīņas filmās.

Tā ka notikumi risinās pagātne, nav brīnums, ka sērijā paradās slavenas un ne visai slavenas vēsturiskas personības. Bordžu ģimenīte, Leonardo da Vinči, Suleimans I, Katerīna Sforca, Ričards I Lauvassirds…

Protams arī romantika, kur bez tās? Viss skaistāka un interesantāka(bet diemžēl bez detaļām) ir Altaira un Marijas mīlestība. Jo sākums tai bija visnotaļ neparasts. Ecio gāja dažādi(vairāk tomēr sū***), bet arī viņam gadījās iemīlēties.

Taču tas kas padara šos stāstus neparastus ir tas, ka vēsturiski notikumi ir pārveidoti un paradīti citādāk nekā mums māca. Man šī ideja patīk. Jo kā gan var būt pārliecinātam par to ka dokumenti kas ir 1000. gadu veci var stāstīt īstos notikumus? Vispār viens no pamat izteicieniem spēlē(kas ir arī slepkavu kredo), tātad arī grāmatas – nekas nav patiess.

Vel viena lieta kas piespiež arī padomāt, ir tas ka kaut kāda cilvēku grupa lemj pārējo cilvēku likteni. Kurš mirs, kurs paliks dzīvs. Kuru nogalināt lai vairākumam būt labi. Mazs ļaunums liela labuma dēļ.

Nevajag arī aizmirst, ka grāmatas slepkavas nav galīgs izdomājums. Par pamatu tika ņemta īsta slepkavu apvienība. Un vai tas nav aizraujoši?!

Mūzika: Plumb – Don’t Deserve You.

Ne visi ir vienādi slikti.

Kosmoss un viss kas ar to saistīts vienmēr bija viena no tam lietam kas mani aizrāva kopš bērnības. Tāpēc nav brīnums ka es aizrautīgi lasu zinātnisko fantastiku(kaut arī tas grāmatas nonāk manas rokas ļoti reti). Un starp visam ko es lasīju, tieši Trešā pakāpe(Vladimirs Mihailovs) izvirzās ar savu īpatnējo stāstu.

Garlaikojoties darbā bez grāmatas, es atradu šo starp pārejam kas sakrāmētas mūsu garderobē…tā laika nosišanai. Kaut ari padomju zinātniska fantastika brīžiem liekas pastulba un smieklīga, šis darbs tiešam ir kaut kas īpašs.

Untitled-1Kaut arī es no fizikas saprotu tik pat daudz cik no ķīmijas, tas ir necik, stāsts man likās ļoti neparasts un aizraujošs. Liekas ka fiziķis tikai smietos cik šī grāmata ir aplama, bet šeit zinātne ir otra plāna. Galvenais ir pavisam kaut kas cits.

Grāmatas notikumi risinās nākotne, kur viens no labākajiem pilotiem, Juniors, dodas kosmosa lai atrastu noslēpumaino Kontaktieri. Bet pa ceļam viņam rodas sarežģījumi un viņš spiests nolaisties uz kādas neapdzīvotas(drīzāk jau uz mirušas) planētas. Pateicoties jaunam un vel neizmēģinātam izgudrojumam, Junioram ir iespēja izveidot komfortablu dzīvi uz planētas. Varonis spēj izveidot jebko, sākot no akmeņiem un beidzot ar veselu ekosistēmu. Šeit ari sākas viss interesantākais. Vienu rītu, sava Ēdenes dārzā viņš sastop kādu sievieti. Tā ir viņa drauga un izgudrojuma sieva. Junioram paradās šaubas ka tā sieviete ir mākslīga, taču tas ka viņa varētu būt īsta ir vēl mazāk ticams.

Lasīt šo darbu ir aizraujoši. No vienas puses tā ir zinātniska fantastika, no otras tas ir filozofisks stāsts ar morāli. Grāmata nav piesātināta ar nesaprotamiem izgudrojumiem vai terminiem, kas padarītu stāstu garlaicīgu. Šis stāsts ir par cilvēkiem un cilvēcību. Pamācība un iespējams pat arī nosodījums, ka cilvēkam nevajag lēkt augstāk par savu galvu. Cilvēks pielīdzināja sevi Dievam un rezultāts(spoileris!) nebija visai iepriecinošs.

Un kaut arī grāmata parādījās padomju laikos, kur Dieva nebija, man stāsta morāle šķiet tieši tāda, ka nevajag sevi pielīdzināt Dievam un uzskatīt sevi par visvarenāko radību.

Ja būtu iespēja, tad es šo grāmatu neteikti nopirktu savam plauktam. Izcils darbs. Interesants un oriģināls sižets, pārdomāti personāži, pamācība un galvenais ka intriga saglabājas līdz pašam beigām.

Un ja kāds paņemtu šo grāmatu ka pamatu filmai, tas būtu fantastiski! Es tikai priecātos. Ne tikai interesants sižets, bet arī fantastisks attēls. Grāvejs ar satriecošam ainavām un dārgo datorgrafiku. Dramatiska mūzika. Pat nevajadzēs slavenus aktierus(kaut arī tas būtu ideāli). Ak, sapņi, sapņi…

Mūzika: Adriano Celentano – Se Tu mi Tenti.

Fantastisks pavasara sākums.

2016-03-01_21-05-37_339Kaut arī pagājis krietns laiks kopš pasākuma, šķiet ka tikai tagad iespaidi pierima un Hurts drudzis mani palaida. Varu ar skaidru galvu par to runāt(gandrīz ar skaidru galvu).

Es pat neatceros kad es biju pēdējo reizi gājusi uz tādu lielu koncertu…hm, laikam Skyforger Sapņu fabrikā 2015. gadā maijā. Drausmīgi sen!

Ka liela Hurts fane, es nopirku biļeti fanu zona un nenožēloju. Kaut ari ko te var nožēlot? Fanu zonas biļete bija tikai par kādiem 5 eiro dārgāka(laikam). Bet emociju vairāk nekā var iedomāties..

IMG_20160302_203310Protams es varēju stāvēt tuvāk skatuvei, bet es pasaudzēju savus nervus negāju pārāk tuvu. Citādi ar mani būtu švaki. Ne es nekliegtu ka bītlu fane un neģībtu, bet tomēr savam mieram labāk distancēties. Es sevi pārāk labi zinu. Stāvēju es tik un tā pietīkoši tuvu, lai redzētu Teo smīnu un viņa acu spēli ar faniem.

Šis koncerts pagaidām ir vienīgais kuru es izbaudīju aizmirstot par visu. Tā pusotra stunda pagāja tik ātri, ka bija grūti noticēt ka viss ir beidzies. Grupas un pūļa enerģija, skaista un neizmirstama mūzika. IMG_20160302_203113Tā maģija bija kolosāla. Nu ja, tur nebija, ārdīšanas, īpaša lāzeru šova vai pārsteigumu no griestiem. Viss bija pa lietu, tas ir par mūziku un sajūtam. Un galvenais ka viss sācies laicīgi, sen neesmu piedzīvojusi kaut ko tādu. Īpašu koncertu padarīja tas ka Teo meta rozes klausītājiem. Tas bija kaut kas. Forši, es pat dzirdēju ka divas meitenes gandrīz sakāvās tas puķes dēļ…ja, katram savi prusaki.
Pats koncerts nebija tik neaizmirstams(protams viņš bija kolosāls), cik paliekošs bija iespaids pēc tā. Visiem kam es spēju par to pastāstīt dabūja milzīgu manu emociju izplūdumu. Es nespēju aiziet gulēt.

Nākamajā dienā, darbā es vispār biju ka zombijs…gandrīz palaidu garam oficiālu pasākumu darbiniekiem. Un nākamas nedēļas noteikti paies ar Hurts mūziku. Ar Wolfsheim dziesmām pa vidu.

P.S. Šis koncerts mani pamudināja nopirkt jaunu mobilo ar labāku kameru, jo foto un video no koncerta ir vienkārši sū***.

Mūzika: Wolfsheim – Find You’re Here.

Nepārspējamās grāmatas.

Andzhej_Sapkovskij__Poslednee_zhelanieVel nekad neesmu tā aizrāvusies ar grāmatas lasīšanu, nekad tā no sirds nesmejos(un es tiešam smejos, nevis smaidīju) un nekad nebiju tik iemīlējusies grāmatas varonī(labi, atvaino Faramirs).

Час_презрения_3Poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska stāstam par Geraltu pievērsos vairāk nekā desmit gadus atpakaļ, kad televīzijā rādija seriālu. Bet toreiz man nepatika lasīt un es vispār nezināju ka seriāls uzņemts pēc grāmatu sērijas. Bet kad es to uzzināju es izmisīgi meklēju tas „nevienam nezināmas un neatrodamas” grāmatas. Sakas gandrīz vai medības. Šeit nav, šeit nezin kas tas ir, šeit izpirka, šeit tikai pēdēja sērijas grāmata. Perfekti!
cover1Tomēr meklējumi vainagojas ar trešo grāmatu. Ja, es nelasīju pēc vajadzīgas un loģiskas secības. Bet tas nesamazināja manu prieku. Tam jau bija savi iemesli. Es zināju ar ko stāsts sākas, par ko ir, kas ir kas. Citādi būtu grūti iebraukt un jēgas arī nebūtu nekādas. Jo trešajā grāmatā darbība jau tīk tālu aizgājusi, ka tikai tie kas orientējas Geralta piedzīvojumos, varētu sekot notikumiem.
Protams būtu jēdzīgi(un iespējams interesantāk) ja es aprakstītu katru grāmatu atsevišķi. Bet tad tas būtu pārāk laikietilpīgi. Un man nav laika un vēlēšanas to darīt.Меч_предназначения_(Обложка)

Un man jāatzīstas, kaut es bezgalīgi mīlu Tolkīna Gredzenu pavēlnieku un es fanoju par Faramiru, Sapkovska fantāziju pasauli un Geraltu es mīlu vairāk. Kāpēc? Iemeslu ir daudz.

  1. Sapkovska pasaule ir interesantāka, lielāka, dzīvāka.
  2. Atšķirība no Gredzenu pavēlnieka, šeit nav pasaka ar maigo un plūstošu valodu.
  3. Sulīgi lamu vārdi.
  4. Vardarbība.
  5. Nav tik idealizēts galvenais varonis(kaut arī tas ir strīdīgs jautājums).
  6. Vairāk grāmatu = garāks stāsts.

112158Protams var ilgi diskutēt par to kas ir labāks, bet man nepārprotami Geralta piedzīvojumi(starp visiem fantāziju grāmatām kuras es lasīju) ir viss mīļāki.

Saputrots, bet ari saprotams sižets, intrigas līdz pēdējai grāmatai. Maģija un neparastas parādības. Daudzveidīga mīlestība un neparasti mīlas pārīši. Valdonīgi un graciozi vai arī samaitāti un mežonīgi elfi. Savdabīga zemnieku valoda un humors. Humors grāmata vispār ir kaut kas. Tiešam, nekad neesmu tā smējusies. Labi, kad lasīju Annu Kareniņu, smejos līdz asarām, kad Levins, būdams ateists, bija baznīcā.

BC2_1453329179Vispār, humors šeit ir viens no galvenajiem stāsta balstiem. Cits balsts būtu intriga ap Ciri. Es jau nerunāju par pašu Geraltu, kas ir galvenais stāstā.

1439905583020_bulletinAk, Geralt. Drūms, gara auguma, noslēpumains, stiprs, ar visādam spējam, gariem baltiem matiem un diviem zobeniem. Un viņa raksturs? A prāts? Man patīk ka viņš nav neuzvarams, bez emocionāls slepkava(kam īstenība viņam jābūt sava aroda dēļ). Maigs, neapturams, stiprs, romantisks, valdonīgs… Viņš var melot nesarkstot, aizstāvēt līdz nāvei sev nepazīstamu cilvēku, kautrēties blakus savai mīlai, bezbailīgi ieiet tumšajā ala, mocīties no sāpēm un zaudēt samaņu, iedzert alu krogā un padraiskoties ar meiteni, apvainoties sīkuma dēļ un pasmieties par stulbu anekdoti. Ah…

300x0_12675217_10205232827610010_1268427500_oŠajās grāmatas tiešam ir viss. Sākot no vienkāršas monstru nogalināšanas(kas ir Geralta profesija) un mīlestības starp diviem sarežģītiem cilvēkiem līdz ceļošanas citas pasaules un neparastiem, žokļu krītošiem pavērsieniem. Rupji lamu vardi, humors un pilna pasaule kur var iegrimst līdz realitātes zudumam.

Man šī pasaule atdzīvojas un ir spilgta ka neviena cita.

Ak ja, nesen ieraudzīju tulkojumu latviešu valoda. Beidzot arī mūsu izdevniecības piedzemdēja šo fantastisku lietu Un vēl ar tādu vāku. Super! Ja es nezinātu šo stātu, es noteikti nopirktuto tikai vāka dēļ. Izdevēji ļoti piedomāja pie tā…jo tas grāmatas kas ir man, nu skatīties uz vākiem tiešam ir sāpīgi. Bet nu galvenais ka tulkojums ir lielisks.

Vienīgais kas mani attur nopirkt latviešu tulkojumu ir cena. Tiešam? Tiešām?! Es nopirku divreiz lētāk to grāmatu, kuru tulkoja Krievijā un pēc tam atveda šeit…nesaprotu.

Mūzika: Mirah – If We Sleep Together.

Tā ari var.

Neapšaubāmi vēsture ir sarežģīta, apvīta ar leģendām un brīžiem nepierādama. Tāpēc katrs izklāsta vēsturi tā ka vēlas…vai ka māk. Un šī grāmata ir spilgts pierādījums tām, ka katrs dara ko grib. Iespējams ja grāmata būtu oriģināla valoda(krievu valoda), tad tā neliktos tik absurda un smieklīga. Bet tā grāmata tomēr ir tik neticami smieklīga cik vien iespējams.

Šo reiz es runāju per bēniņos atrastu grāmatu. Viduslaiku vēsture sēstai klasei(Agibalova un Donskojs). Apburoša gramata…ļoti.

Untitled-1Protams viss ir ļoti vienkāršs, grāmata stāsta par viduslaikiem no Kārļa Marksa kapitālisma idejas viedokļa. Ja lasot šo grāmatu nezināt grāmatas pamatus(kapitālisma ideju), tad tā šķiet dīvaina. It ka visa pasaule balstās un dzīvo tikai no tirdzniecības vien.

Bet tas ir tikai puķītes. Slēdzieni un paskaidrojumi ir fenomenāli. Šķiet ka autori pat nepacentās. Piemēru ir daudz.

  1. Feodāla iekārta kalifāta. Ja kas, tad feodālisms ir raksturīgs rietumiem.
  2. Trīs lapas par Amerikas ”atklāšanu”, bet rakstīts ka portugāļi jau sen dzīvoja Brazīlijā, kur nokļuva nejauši.
  3. Ģeogrāfisko atklājumu secinājums – tirdzniecība. Un viss.
  4. Baltas un sarkanas rozes kara nepaskaidrošana.
  5. Viduslaikos uzskatīja ka zeme ir plakana, tikai XV gs. parādījās hipotēze par zemes formu. Tiešam?

Es jau nerunāšu par to, ka autori pacentās paradīt darba nopietnību atsaucoties uz avotiem. Tika šos visus avotus un hronistus viņi vienkārši sauca – kaut kāds avots un kaut kāds hronists. Forši!

Neaizmirstamākais visa ir tulkojums. Dievs, kā es smejos un ka smejas pārējie, kas redzēja šo satriecošu tulkojumu. No sakuma līkas ka es pārskatījos. Bet ne. Šķiet tas kurš ir tulkojis vispār nav valodnieks. Tā…cilvēks kurs aptuveni zina gan krievu valodu, gan latviešu valodu. Un ka to varēja apstiprināt redaktors? Nesaprotu.

Kā tā var tulkot?! Es nesaprotu. O.K. man ari nav satriecošas zināšanas. Bet kā?!

  1. Kalifiem arhitekti cēla lieliskas pilis ar daudziem fontāniem…(75.lpp).
  2. Sēklas šahtas kalnrači ar cērtēm atcirta iežus un ar tačkam izveda tos virszemē(145.lpp).
  3. Viņi(ķinieši) gleznoja zvērus un putnus, kā ari peizāžas-ainavas. Ķinieši devēja peizāžas par „kalniem un ūdeņiem”(186.lpp).
  4. Partizāņi(262.lpp).

Ak ja, karalis Filips nosaukts par pretīgo zirnekli(206.lpp). Jauki vai ne? Tā, bonusam, lai skolniekiem būtu skaidrāks priekšstats par karali.

Taču viss labākais ir tas, ka šī grāmata ieguva pirmo vietu konkursa un internetā es redzēju ka daži izteicas ka grāmata ir laba. To es ari nesaprotu. Kā grāmata ar tačkam, fontāniem, peizāžiem un feodālismu halifatā var būt laba mācību grāmata. Tiešam nesaprotu.

Kaut kādi avoti, smieklīgs tulkojums un paskaidrojumu trūkums mācību grāmatā liecina par paviršu darbu. Un vienalga kādam vecumam. Jābūt labam tulkojumam ar labiem paskaidrojumiem.

Mūzika: Gummy – Day and Night.

Pasmaidām.

Neticami bet fakts, es nostrādāju muzejā vairāk nekā gadu. Protams pa šo laiku ir daudz ka sakrājies. Tā ka darbs saistīts ar cilvēkiem, tad nav brīnums ka es novēroju viņus, ieklausos un piefiksēju(pierakstu) dzirdēto.

The Musketeers 20Kaut no sākuma gribēju uzrakstīt kā tad man gāja, es nolēmu ka interesantāk būs vienkārši padalīties ar dzirdēto…nevis sūdzēties par neaudzinātiem un kašķīgiem apmeklētajiem. Mans miers un nervi ir svarīgāki, tāpēc es jau aizmirsu trako 18. un 11. novembri, kas izskatījās pēc uzbrukuma, nevis patriotiska muzeja apmeklējuma.

Protams vēsture ir sarežģīta, līdz galam neizprotama un ļoti strīdīga. Taču ir fakti, kurus apšaubīt ir grūti. Jāsaka uzreiz, šeit es neizsmeju vai nicinu cilvēkus. Tikai sausi vārdi ko es dzirdēju. Visiem gadās kļūdīties, kaut ko nezināt.

Mūsu muzejs ir ļoti liels un cilvēki šeit bieži apmaldās. Apmaldās ari vēsture. Jāsaka ka brīžiem cilvēki pat nepamana uzrakstus un tad sakas epopejas ar smieklīgiem vai aplamiem paskaidrojumiem. Dažreiz nezinot ka paskaidrot vai tikai aizmirsās vārds un tad sakās viss interesantākais(interesantāki šajā ziņa ir vecāki, kas mēģina izskaidrot kaut ko bērniem).

King Arthur 66Šaujamlūka perversās par karceri un naudas lāde par čemodānu. Bet liela muskete par granātmetēju. Zemnīca pārvēršas par dīvaino pirti, kur sēž karavīrs ziemas mēteli. Zemūdens mīna izradās ir lielgabals, vienkārši ar mazu stobru. Dīvaina kārta vecmāmiņa sporta riņķos redzēja karātavas. Bet Otrais pasaules karš sākas ar vilcienu(nezinu ko šeit domāja skolotāja). Mūsu slavenais ugunskrusts kļūst par Hitlera krustiņu. Daudzi pat viduslaikos redz fašistus. Pilotu ķivere gan nav ķivere, bet gāzmaska. Un padomju laikos Latvija neieradās iebraucēji/strādnieki, tie ir parastie tūristi…uz ļoti ilgu laiku.

Kicking and Screaming 1Bet labāko es pietaupīju beigām. Pirmā zāle, viduslaiki. Ienāk divi solīdi vīrieši(laikam biznesmeņi). Abiem ir ap 40. Viens ir krievvalodīgais, otrs laikam ir anglis vai amerikānis. Apstājas pie kartes kur paradīti baltu ciltis un pilskalni. Krievvalodīgais saka savu stāstu: Pirms šeit saka dzīvot latvieši, šeit dzīvoja balti. Ap viduslaikiem šeit iebruka latvieši, kas atnāca no austrumiem. Kareivīga tauta iznicināja baltu ciltis un saka te dzīvot.

Kas? Kas lūdzu? Mēs nogalinājām baltus? Atnācām no austrumiem? Es gandrīz vai saku smieties stāvot tieši viņiem blakus. Bet biju pārāk apstulbusi lai kaut ko izdarītu. Ja, cilvēki var nezināt, bet tādu fantāzijas lidojumu es vel neesmu dzirdējusi.

Tā nu tas ir. Neuzmanības, nezināšanas vai vienkārši izlaidības dēļ, rodas tādi paskaidrojumi un pārpratumi. Tas ka apmeklētāji to visu nezin nav tik traki. Neviens no tā neciet. To visu tikai interesanti pierakstīt, padalīties un pasmaidīt.

Mūzika: Michael Jackson – Black or White.

Katram savi brīnumi.

Ja pašas grāmatu plaukt dramatiski sarūk, tad paliek paskatīties kas notiek citu plauktos. Tā es uzduros grāmatai, kuru ka speciālu pasūtījumu, atvedam no Krievijas. Toreiz mani galīgi neinteresēja šis grāmatas(godīgi sakot, toreiz neaizrāvos ar lasīšanu). Kaut kādas 100 skaistākas krievietes, 100 kaut kādi ceļotāji un tā tālāk, bet tā ka aizrāvos ar lasīšanu, uzsāku lasīt „100 великих чудес света”.

BC2_1398057686Jāsaka uzreiz, ceļojums sākas ar vilšanos. No visiem pieminekļiem, objektiem apskatāmi palika kādi 80.  Un tā ka grāmata iznāca 1998.g.,  tā galīgi nav aktuāla. Palmiras vairs nav tik skaistas un plašas un tūristi tur vairs nestaigā. CN tornis nav viss augstākais tornis pasaulē. Debesskrāpji vairs neizbrīna un dzintaru istaba nav īsta. Zinātniekiem izdevās saprast ka pārvietoja milzīgas statujas Lieldienu salās.

Un kaut ari es uzzināju ko jauno, piemēram: Suecas kanāls pastāvēja jau kopš seniem laikiem(tikai citādāks),  Londonas Taures nebija tik zaļš ka tagad un vārnām, kas ir tā simbols apgriež spārnus, lai tas neaizlido un pagalmā apbedīta Anna Boleina(un ne tikai). Bet vairākumu es jau zināju, piemēram, ka Sofijas mošeja Stambulā agrāk bija kristiešu baznīca, ka Ķīnas mūrī iemūrēti cilvēki, Abū Simbelas tempļi tika pārvietoti no oriģinālas vietas, Kižu salas baznīcas celtas bez naglām, Brīvības statuja bija dāvana no frančiem un tā tālāk.

Vispār grāmatai ir ļoti daudz mīnusu. Pārāk pavirši par grandiozam lietam un daudz par neko. Tris lapas par Pētergofu un sešas par Pētera pieminekli Peterburgā!

Daudz gramatisko kļūdu, kas ļoti krīt acīs. Lapu trūkums, kas nozīme ka teikums beidzas kaut kur pa vidu. Ilustrāciju trūkums, vai to kvalitāte. Autors plaši un iedvesmoti apraksta objektu, bet lasītajam ar fantāzijas palīdzību grūti visu iedomāties, ja grāmatā ir slikts attēls. Es jau nerunāju par to, ka netika izklāstīts kāpēc(dažreiz) šis objekts ir šajā grāmatā. Vienkārši tas ir grandiozs un viss…bet kāpēc?! Pie tam nepilna informācija.

Bet ko tad es redzēju no visa? Ištaras vārtu reprodukciju Pergamonas muzejā, Venēciju, Londonu un Svēta Pāvila katedrāli, Ķelnes katedrāli, Pētergofu un pieminekli Pēterim I, Svētā Īzaka katedrāli un Sansusi. Nav daudz, bet tomēr kaut kas. 9 no 100(vai no 88).

Taču no visa šī es, godīgi sakot, nesaprotu kāpēc Sansusi ir kaut kas īpašs. Ne krāšņs parks, ne grandioza vai smuka pils. Vot, Petergofa! Tas gan ir kaut kas! Un piemineklis Pēterim I? Wat? Kas tur ir tik īpašs. Milzīgs akmens, kas ir vienreizējs? Un Ķelnes katedrāle nebija tik satriecoša ka visi runa. Ja, tā gan ir lIela. Bet…ta ir pārāk pārpildīta ar tūristiem, apskauta futūristiska apkaime. Ne, baznīca tā vairs nav. Šarms noteikti pazuda.

Ja grāmata būti pielīdzināta mūsdienu atklājumiem un izgudrojumiem, tā būtu ļoti laba un interesanta. Bet laiki mainījās un tā ir novecojusi. Bet grāmata nav slikta vai garlaicīga. Vienkārši neaktuāla. Iespējams ka no turienes pazustu ceturtā daļa un paradītos mākslīgas salas Dubajā, Monsenmišela, Burdžhalīfa, Vartburgas pils, Čatalhjujuka …

Mūzika: Glasperlenspiel – Geiles Leben.